Par Trīsciemu

Rīgas pilsētas Trīsciems ir viena no lielākajām Rīgas apkaimēm ar kopējo teritoriju 1132 ha, kas izvietota pilsētas zaļajā zonā abpus Jaunciema gatvei starp Vecmīlgrāvi un Jaunciemu. Trīsciems robežojas ar Rīgas pilsētas Jaunciema, Mīlgrāvja, Vecmīlgrāvja, Vecdaugavas, Vecāķu apkaimi, kā arī ar Carnikavas un Garkalnes novadu. Trīsciema apkaimes kopējā platība ir 11,319 km², apkaimes robežas garums ir 14,956 km.

Iedzīvotāju skaits Trīsciemā pēc 2014.gada datiem ir 1477 personas, kas kopumā veido vienu no retāk apdzīvotajām apkaimēm Rīgas pilsētā ar iedzīvotāju blīvumu 88 personas uz vienu kvadrātkilometru. Iedzīvotāji koncentrējušies vairākās apkaimes vietās, no kurām pati apdzīvotākā ir teritorija ap Rudzu ielu, kā arī gar Ķīšezeru.

Trīsciema interesantākās vietas:
Langas upe – līdz 13.-14. gs. novadīja Ķīšezera ūdeņus uz Gauju,
Langas stāvkrasts – ļoti gleznaina vieta,
Lapsu kalns – viena no augstākajām vietām Rīgas teritorijā (21,5 m virs jūras līmeņa).

Trīsciema teritorijā atrodas bijušās Mangaļmuižas parks. Kopš 1993. gada Mangaļmuižas parks ir iekļauts Jaunciema dabas liegumā. Parks pašreiz ir ļoti nekopts: daļa no senajiem kokiem ir nolūzuši, izauguši krūmi, mežacūkas izrakņājušas augsni. Tomēr biedrības dibināšanas sanāksmes laikā un citās Trīsciema iedzīvotāju tikšanās reizēs ir aktualizēts parka nozīmīgums vietējās identitātes nostiprināšanā. Trīsciema iedzīvotāji ir apkopojoši vēsturiskus materiālus par šī parka vēsturi, ir uzklausītas un iemūžinātas Trīsciema senāko iedzīvotāju atmiņas par parku. Parkā atrodas mākslīgi veidota saliņa, uz kuras savulaik atradusies dēļu grīda un notikuši koncerti un dejas. Šī vieta kopā pulcējusi vietējos iedzīvotājus.

 

 

Par taku no Langas laivām līdz Mangaļsalai

Žurnāla “Ir” 2018.gada 27.jūnija numurā publicēts Dinas Preisas raksts par pārgājiena taku Trīsciemā.

Pārgājiens Trīsciems—Mangaļsala: mierpilna daba un nemierīga jūra

Rakstu sēriju gribas sākt ar sirdij un mājām tuvu, turklāt iesācēja kājām draudzīgu pārgājiena maršrutu. Mangaļsalā uz mola ir paviesojies gluži vai katrs rīdzinieks, taču reti kurš kartē var parādīt, kur atrodas Trīsciems. Jā, arī tā ir daļa no galvaspilsētas — neatklāta un brīnumskaista!

Starp citu, Trīsciems ir viena no lielākajām un tajā pašā laikā retāk apdzīvotajām apkaimēm Rīgā. Trīsciema taka gar Langas upi, kas pagaidām zināma tikai nedaudziem, ir mans jaukākais pēdējā laika atklājums.

Pati šo gleznaino pastaigu kopā ar 50 citiem dabas mīļotājiem baudīju ziemā, kad zemi klāja plāna sniega kārtiņa. Mols, kas sagaida pārgājiena finišā, gan toreiz bija ieskalots vēja sanestajos jūras līča un Daugavas ūdeņos, tātad nepieejams, toties pludmales smiltis — sasalušas, tāpēc posms gar jūru bija viegli ejams. Protams, ja neskaita vēju, kas Latvijā visbiežāk pūš tieši no rietumu puses, tātad šajā gājienā — tieši sejā. Joprojām netieku gudra, kas todien manu elpu aizrāva vairāk — skarbais pretvējš vai daiļie skati.

Spokainas priedes

Sākot ar mīlīgo laivu bāzi pie Langas upes, pirmie septiņi kilometri ir mierpilni, neskartas dabas un apskates objektu piesātināti. Trīsciema taka aizvijas kāpām bagātā priežu mežā, sekodama minētajai Ķīšezera noteces upei. Pirmo fotopauzīti var rīkot pie tumšā un noslēpumainā Velna akača, jo pēc tam seko dūšīgs kāpiens iespaidīgajā Langas stāvkrastā. Grūti noticēt, ka joprojām atrodies Rīgas teritorijā — vareno krastu dēļ tā vien liekas, ka pie kājām plūst Amata, Rauna vai kāda cita Vidzemes augstienes upe.

Turpinot ceļu jūras virzienā, acis piesaista neparastā, aizsargājamā Māzera priede. Māzeri ir dažādu formu izaugumi uz koku stumbriem — to veidoli atgādina savādas sejas vai neredzētu zvēru galvas. Kādu kilometru tālāk, kad jau uzmanīgi šķērsots dzelzceļš Vecāķos, blakus privātmājām atrodas vēl kāds teiku apvīts objekts — Vilkaču priede. Tās dižais stumbrs 2,59 metru apkārtmērā veido spokainu izliekumu, kurā ikviens (vismaz mūsu) pārgājiena dalībnieks vēlējās nobildēties, tālab pacietīgi gaidīja savu kārtu garā rindā.

Un tad jau klāt ir arī piejūras kāpas un pludmale. Šeit uzskrējām virsū entuziastu izveidotam rotaļu laukumam ar koka šūpolēm, galdu, soliņiem un nolēmām, ka tā būs laba vieta aizvējā, kur ieturēt piknika pauzi — ar pieczvaigžņu skatu uz jūru notiesāt līdzpaņemtās desmaizes un iedzert siltu tēju no termosa.

Kuģa vraks uz sēkļa

Atlikušie septiņi kilometri vispirms ved gar jūru un tad gar Daugavu. Ja paveicas, ceļā uz Mangaļsalu, kas mūsdienās kļuvusi par pussalu, pa kāpām vai jūras malu reizēm var redzēt graciozi pastaigājamies zirgus, kurus šurp ved no netālu bāzētā zirgu fanu kluba Īriss. Pati kopā ar māsu reiz izmantoju šo ekskluzīvo iespēju — baudīt izjādi zirga mugurā gar jūru. Bija neparasti dzirdēt bērīša pakavu klaudzoņu pa Vecāķu ielām, kur līdzās laiski klīst atpūtnieki, un pēc tam rikšot kāpās un visbeidzot jūrā, viļņu putām šķīstot pie kājām.

Jo tuvāk nāk mols, jo skaidrākas sazīmējamas leģendu apvīta betona kuģa vraka aprises. Viena vēsta, ka norvēģu inženieris Nikolajs Fogners 1917. gadā to izgudrojis kā aizvietotāju metāla kuģim. Tais laikos dzelzsbetona kuģu būvniecība bijusi diezgan liela eksotika, tomēr šāds materiāls bija lētāks, pieejamāks un pateicīgs kravām, kurām mitrums ir bīstams.

1951. gadā zviedru kuģis Lady Kotlin transportējis uz Rīgu sāli un vētras laikā uzsēdies uz sēkļa. Komanda, ko, par spīti zviedru karogam mastā, veidojuši tikai norvēģu jūrasbraucēji, esot bijusi manāmi iereibusi, jo līdzi it kā veduši arī kontrabandas spirtu. Par laimi, visiem ir izdevies izglābties, savukārt kuģis atstāts laika zoba varā — ūdens to skalojis jau gandrīz 70 gadus, savu ietekmi atstājis arī sniegs, ledus, un tā korpuss pakāpeniski sabrucis.

Pirms doties uz autobusu, grēks būtu neizstaigāt kilometru garo molu, no kura var vērot saulrietus, kaislīgus makšķerniekus, peldošus roņus (goda vārds, pašā mola galā tādu redzēju!), pamāt garām slīdošiem kravas kuģiem, pasažieru prāmjiem, lepnām jahtām un lidostas virzienā kursu uzņēmušām lidmašīnām. Šī ir mana mīļākā vieta Rīgā, tāda kā personīgā pasaulītes mala, kur piesēst uz vairāk nekā tikai mirkli un pārdomāt dziļas domas.

Ko ņemt līdzi?

Dzeramo ūdeni
Uzkodas piknika pieturai
Ērtus apavus
Nūjošanas nūjas
Fotoaparātu
Peldkostīmu un dvieli (ja radīsies vēlēšanās nopeldēties)

Transports no Rīgas centra un atpakaļ

Nokļūšana: ar 11. autobusu līdz pieturai Pagrieziens uz Carnikavu
Atgriešanās: ar 24. autobusu no pieturas Mangaļsala